Papes valūta – niedres

“Kad logā trīs naktis iesala, tēvs ņēma slidas un gāja uz ezeru. Katram bij ierādīta sava niedru pļava, nopļāva visu pa tīro. Tēvs Ulmaņlaikā pieveda pillu sētu, pillu dārzu ar spīlām (rucavnieki niedres sauc par spīlām). Kolhoza laikos visas fermas bij piebrauktas ar pakaišu vezumiem. Nolika tādu biezu dēli, ar cirvi spīlas sakapāja gabalos un kaisīja govīm. Kolhoza laikos nebija niedru pļaujmašīnu. Garajam, parastajam zāģim mugurpuse bija nošmirģelēta, notrīta asa kā nazis, zāģim ietaisīja kātus un stūma pa ledu. Vieni stūma zāģi, citi spīlas veda malā. Tad vajadzēja izmanīties tā – zirgs gāja iesiets labi tālu no vezuma kādus 20 metru garā šnorē – lai svars būtu sadalīts, ja bija plāns ledus. Kad sakrauti pilni kādi 15–20 vezumi, tad brauca mājās. Kā tumsā aizbrauca, tā visu dienu…” atceras Velta un Miķelis Bidiņi.

Papes ezera aizaugošs kanāls ar niedrēm jeb spīlām. Foto: Laura Grīnberga.

Papes ezera niedrēm ir īpaši labi augšanas apstākļi, jo pavasaros un rudeņos te ieplūst jūras ūdens. Spīlas pļauj no novembra beigām līdz pavasarim. Kā ekoloģiski tīru materiālu niedres izmanto jumtu segumiem (kalpo ļoti ilgi: 50 – 80 gadus). No tām gatavo paklājus, žalūzijas, kurināmās briketes, niedru žogu. Sala laikā ar niedrēm apklāj siltumnīcas un lecektis, kā arī dzīvnieku mītnes zooloģiskajos dārzos. Māju siltināšanai minerālvates un akmensvates vietā var likt niedres.